pirmdiena, septembris 7

Mazā, sievišķīgā rudens depresija.... lai paliek janvārim!

Nu ir, ir tas laiks sācies.. Līdz ar aukstuma iestāšanos mums visiem ir ļauts nodoties mazajai, sievišķīgajai rudens depresijai.. Bet varbūt tomēr ne šogad?
Vakar pēc sarunas ar manu gudro un iedvesmojošo krustmāti apstiprinājās jau sena doma, kas mīt manī iekšā- ir jāmāk būt laimīgam vienatnē. Bez otras puses, bez miljona kontā un septiņpadsmit draugiem- pavisam vienam! Pavisam laimīgam!
Un, jā, es esmu! Arvien vairāk esmu iemīlējusi patstāvību, neatkarību un brīvību, kuras man, par laimi, netrūkst!
Šovasar Prāta Vētras koncertu baudīju viena pati. Pirmā rinda fanu zonā, blakus spiedzošu meiteņu bari, bet pa vidu es- ar pārlaimīgu smaidu un mieru sirdī. Un nekas, ka bez manis bija vēl 40 tūkstoši cilvēku- es biju viena ar savām sajūtām un domām. Tas bija lieliski, nemaz nespēju iedomāties, ka nāktos dalīt savu emociju vakaru ar vēl kādu. Viena un laimīga- nekā citādāk!

Braukt, iet, pirkt, pagaršot, satikt, iepazīt, uzsmaidīt, parunāt, sarunāt, aprunāt, nerunāt.. Darīt ko gribu. Tas taču ir tik forši!

Un nav jādomā, ka līdz ar lapkriti sākas drūms laiks. Nē! Pavasaris nebeidzas, tas visu laiku ir mūsos! Tikai jāļauj ceriņiem plaukt un putniem lidot! Dzīvot skaisti! :) 
Lai mums brīnumains šis rudens! 

sestdiena, janvāris 31

mūžīgs piena ceļš

Emocionālā nestabilitāte ir kaut kas nepārspējami amizants, smieklīgs, bet tomēr skumjš.. Tāds ir mans šodienas secinājums pirms beidzot izlieku uz āru savu Lielo Secinājumu, kurš tapis apmēram pus gada garumā. Bet ne par to ir šis stāsts. 

Labākā sajūta uz pasaules.

Var jau būt, ka tas ir tas zelta vērtais brīdis, kad pēc 11 stundu garas darba dienas, kas pavadīta stāvot uz kājām un pārdodot tiramisu kūciņas, spinātu biezeņzupas vai Caffe Latte līdzi ņemšanai, beidzot var mierīgi uzpīpēt, iesēsties trolejbusā un doties prom. Projām no steigas un neapmierinātiem cilvēkiem.
Iespējams, ka labākās sajūtas dzīvē rodas milzīgu panākumu priekšā, Tu stāvi uz kāda paaugstinājuma, acīmredzot jau esi pārāks par saviem konkurentiem un plūc tos saldos laurus. Uzvaru. Labāks par pārējiem. Diezgan egoistiski vispār, bet tādi jau mēs visi esam, ko nu tur daudz! Kādam tas viennozīmīgi ir dzīves piepildījums. 
Varbūt tomēr labākā sajūta ir būt veselam, paēdušam un siltumā. Vienkāršs un elementārs fizioloģisko vajadzību apmierinājums. Kāpēc ne? Ak, ja vien  imunitāte, pusdienas un radiatori spētu nest man laimi..
Ziniet, priekš manis labākā sajūta ir būt gaidītam. Ne jau tā, ka tu kavē lekciju, kurā kāds gaida tevi, lai varētu prezentēt kopīgo darbu vai arī priekšnieces zvans 3 minūtes pirms kafejnīcas atvēršanas ar jautājumu "Kur tu esi?!", bet gan patiesi- G A I D Ī T A M.
Nedaudz gan nākas vilties, saprotot, ka vienīgais, kas mani patiesi un no visas sirds gaida, ir ģimene. Protams, tās ir pilnīgas muļķības, ka minēju, ka tā ir "neliela vilšanās"(jā, es bieži nonāku pretstatā ar sevi), jo ģimene vienmēr ir pats svarīgākais pasaulē. Vienmēr!
Šī sestdiena mājās bija manu labo sajūtu diena. Neizsakāma sirsnība plūst no cilvēka, kas mani gaida atnākam ciemos jau tik sen.. Sēž pie loga, kura apmales no iekšpuses aplīmētas ar līmlenti, lai iekšā nepūš vējš. Sēž un gaida. Ap roku apvīts rožukronis, Kristīgais radio fonā atskaņo kādu litāniju, bet acu skatiens veras ārā pa logu, kaut ko meklē, uzmana un gaida. Gaida savu mazmeitu, atbraucam no Lielās Pilsētas. Gaida ar tikko ceptām kartupeļu pankūkām, kas nevienam nesanāk tik labas kā manai omei! Goda vārds! Un tajā brīdī, kad tevi samīļo kāds ar laimes asarām acīs un saka "Līviņ, es tevi tāā gaidīju", tu saproti, ka esi mīlēts. 

Pēdējā laikā dzīvoju tik sablīvētā grafikā, ka vienīgās dienas, kad varu justies patiesi laimīga, ir tās, kad braucu Mājās. Jo nekur neviens tā negaida, kā šeit! Un nav nozīmes- tās ir lieliskās bērnības draudzenes no #nashadaroga ar tēju un cepumiem, asprātīgie vecāki ar 72 stundās paveicamo darbu sarakstu, brālis, kurš nebeidz stāstīt par savām sacensībām, klasesbiedriem un futbolu vai vecmammas, kas sagaida ar visādiem gardumiem- es esmu mājās! Mana miera osta, lai arī cik banāli un nojāti tas arī neizklausītos! 


Tomēr dažreiz gribas, lai gaidītu arī kur citur, ne tikai mājās. Un lai tas, kas gaida kaut kur citur, nav tikai un vienīgi kaudze ar nepadarītiem darbiem... 

trešdiena, oktobris 1

kamuflāža

Iedvesma.. Beidzot es to noķēru! Neierastā veidā, bet tomēr man tā atkal ir! Tik ilgu laiku vajadzēja... Parasti man tā gan atnāk no dabas- depresīvajos novembra toņos, smeldzīgajā un skumjajā ziemas sniegputenī, ābeļziedu sprādzienu laikā, arī augusta rozā saulrietos.. Mani iedvesmo arī sabiedriskais transports. Cilvēki. Vārdi. Skatieni. Neapmierinātas frāzes. Dzērušo konflikti. Ilgais ceļš. (Ne kāpās.)
Bet šoreiz citādāk..
Radošā iedvesma un jaunas domas pār mani nāca pavisam neprognozētā vietā, laikā un sabiedrībā- biznesa forumā. Ne jau uzņēmēji manī uzmodināja TĀS domas, arī ne biznesa idejas, bet gan kādas sievietes komentārs "...visas sajūtas reiz pāriet..."
Un tā nu es noķēru šo domu, pierakstīju uz SEB bankas izsniegtajām piezīmju lapiņām un sāku domāt.. Forums beidzās, bet šie vārdi joprojām stāvēja manā acu priekšā. Vai patiesi?
Visas sajūtas reiz pāriet..
Bet vienalga, lai kur es ietu, lai ko es darītu šīs 24 stundas pēc foruma beigšanās, man prātā skan šie vārdi.
Visas sajūtas reiz pāriet..
Sajūtas. Izjūtas. Jūtas. Jūtas. Ūtas. Tas. aaaaaAAAAaAAA
nezinu..
pāriet?
kas zina?
tā sieviete zināja?
vai tas bija neveiksmīgs mēģinājums izklausīties dzīvesgudrai?
pie velna, vai visas sajūtas reiz pāriet?
Ir kaut kas, ko es zinu.. Tas nu noteikti pāriet.
Pāriet pirmais satraukums satiekoties ar pirmo lielo "mīlestību". Pāriet kauns uzrunāt, pateikt, izstāstīt. Pāriet simpātijas pret cilvēku. Pāriet arī salauztās sirds sindroms. Pāriet nedrošība būt kaut kur pirmajai. Pāriet zobu sāpes. Pāriet bailes. (vismaz tā saka Dons) Pāriet bailes aizdegt sērkociņus, paņemt zirnekli rokā un apmaldīties tumsā. Pāriet vēlme kļūt par rudmati. Pāriet domas par pasaules mainīšanu! Pāriet, jā..
Bet ziniet, nu nepāriet tā smeldzīgā sajūta pakrūtē, kad dzirdu Prāta Vētras "Na zare". Nu nepāriet, un viss. Un, ticiet man, to dziesmu esmu jau noklausījusies miljoniem reižu. Varbūt pat vairāk.. Ļoti daudz atmiņu, vēl vairāk sajūtu.. Izjūtu.. kas NEpāriet!
Nepāriet man patika pret pavasari. Savā blogā esmu par to rakstījusi n'tās reizes, bet tiešām, tiešām, tiešām, nezinu nevienu cilvēku, kas tik ļoti mīlētu un gaidītu ziedoņa laiku.. Nevienu!
Naids.. Kā ir ar naidu? Es neprotu ienīst cilvēkus ilgtermiņā. Esmu vispār ļoti jauks cilvēks kaut kur dziļi sirdī. (ļoti dziļi..)  Naids pāriet, jā.. pāriet gan.. 
Nu jā.. Un kā ir ar mīlestību? Velns viņu zina!! Tik liels vārds, iespaidīga sajūta. Bet vai pāriet tāpat kā plaušu karsonis? Vai tomēr ar to jāsadzīvo visu dzīvi kā ar -4 redzi?

Tā nu es sēžu, klausos savu iemīļoto Kauperu, dzeru pret-saaukstēšanās zāles un domāju. Vai mīlestība var pāriet? Varbūt tā ir kā sen gaidīta Raiena Goslinga filma? Visi gaida pirmizrādi, ar sajūsmu to noskatās, laimīgi aiziet mājās, ieraksta Facebookā, cik izcila bijusi šī filma, pastāsta tuvākajiem draugiem, pēc nedēļas pazūd sajūsma, pēc mēneša jau vairs to neiesaki citiem, pēc vēl četriem- neatceries sižetu un pēc pāris gadiem.. kas to lai zina, kā ir pēc ilgāka laika?
Vai tomēr mīlestība ir kā gadalaiki? Periodiski mainās. Uzplaukst kā zaļš, jauns asns pavasarī, kādu laiku strāvo pārpasaulīgā laimē, līdz uznāk pirmā salna, pirmie pumpuri, kas nosalst, nokrīt, nomirst.. Bet tomēr laiks ir cikliska lieta- nāk atkal jauna diena, jauna, silta saule, viss sākas no jauna. Varbūt mīlestība ir periodiska? Un mūžīgi mainās? 

Varbūt mīlestība vispār ir mūžīga?
Vai tās vispār nav?
Varbūt mīlestība ir ilūzija cilvēkiem, kam vajag kaut ko skaistu, pēc kā tiekties un pie kā pieturēties? Ar ko dzīvot. sadzīvot. bet ne izdzīvot.

cilvēku izdomājums.
utopija..

..visas sajūtas reiz pāriet...
vai patiesi...?

ceturtdiena, jūnijs 26

prāta klaustrofobija

satīties, sapīties
un pēc tam atzīties...

Šobrīd jūtos kā muša. Nē, labāk tomēr taurenis, tas vismaz skaistāk skan. Tauriņš, kas, lidojot pa atvērto logu iekšā istabā, pamatīgi sapinies aizkaros. Sapinies baltos, organzas aizkaros.. Un tas tauriņš nu nekādīgi nevar tikt ārā..
Esmu tik šausmīgi sapinusies savās domās, sapinusies izteiktajos vārdos, asajās frāzēs, neapdomātajos lēmumos, sapinusies citu un savos melos, sapinusies sestdienas rītu matu pinkās, sapinusies Viņa rokās, sapinusies dzīvē. 
Un tā nu mēs ar taureni esam sapinušies, aizpinušies, iepinušies, pārpinušies un nīkstam savos pinumos. Nu nevaram tikt ārā!
Man pamazām sākas klaustrofobija, jūtu, kā sapītie vārdi nosprosto elpceļus, vai varbūt tie ir kāda savītie pirksti, kas manu kaklu skauj? Jūtu, kā melu sienas nāk man tuvāk gluži kā melnās debesis, kas tūdaļ spers zibeņus un lietu.
Bet man to vajag! Man vajag lietu, lai varu paelpot, pēclietus gaisu, lai dzīslās jūtu svaigumu. 
Man vajag šķēres, lai varu nogriezt mezglus, vijumus, savijumus, apvijumus. 
Man vajag draugu, labu draugu, kas mani atvīs atpakaļ. Vai savīsies kopā ar mani..
Vienā fantastiskā grāmatā izlasīju, kā attīrīt dvēseli. Delfos bija raksts par to, kā attīrīt organismu pēc trakās Līgo uzdzīvošanas. Bet nav neviena, kas pamācītu, kā atpīties no savām domām...

Izlaidiet kāds to taureni no aizkaru mudžekļa! Atpiniet, atsvabiniet, palīdziet!!!

pirmdiena, aprīlis 21

viedi vārdi

Šodien tik skaista diena! Gāju uz mājām no centra un pa priekšu gāja sieviete ar mazu bērnu, kas brauca ar plastmasas ritentiņu. Brauca, brauca, smējās, līdz bija jābrauc kalnā. Mazais sāka skaļi raudāt, minās no visa spēka, bet tomēr viņam nekas nesanāca, un mamma teica:

"Dzeržisj, Kostja, jedj vperjod, v baļšoj žizņe budzet eščo trudņej" 
(krievu valodas rakstība nav mana stiprā puse)

svētdiena, marts 23

reiz sensenos laikos...

Kopš pie manis dzīvo vecmamma esmu aizdomājusies par lietām, kurām nekad nebiju veltījusi laiku.

Šodien viņa man stāstīja par senajiem laikiem (tiesa gan, šos stāstus esmu dzirdējusi 85645 reizes)- par darbu , par to, kā paši sevi ārstēja ar stoļetņīku un citiem mistiskiem augiem, par baznīcu, par ballēm, par samagonku un maizes cepšanu. Par dzīvi.
Un tad es tā aizdomājos.. Kur tas viss paliks? Kur paliks zināšanas?
Mums zāļu skapītis ir pilns ar farmācijas brīnumiem- analgīnu, citramonu, ibuprofēnu, validolu un tamlīdzīgiem "draugiem".... bet vai kāds no mums, mūsdienu jauniešiem, zina kaut vienu vecvecvecmāmiņu recepti, kā sadziedēt apdegumus, kā atbrīvoties no paģirām, tikt vaļā no pumpām, kā samazināt uzpampumus un kaulu sāpes? Kāds zina senseno kastaņu vai ķimeņu uzlējumu sastāvu? Kāds zina, kā cept maizi? Kā "sakārtot" gaļu pēc cūku bērēm? Kā cept putraimu desas?
Kas apdziedās skumjas un mirušo tajā pirms bēru dienā, kad nāk "dziedātājas"?
Kas dziedās baznīcas dziesmas?
Kas mums stāstīs par to, cik labi bijis senāk?
Kāds būs pats senākais "agrāk", par ko mēs paši pastāstīsim atmiņu stāstus saviem mazbērniem?
Vai mūsu meitas mācēs marinēt sēnes un gurķus? Vārīt melleņu ievārījumu un zemeņu kompotu? Adīt zeķes, cimdus un veidot tos superīgos, krāsainos paklājus no lupatiņām? Vai puiši vispār pratīs darboties ar ēveli, ar cirvi un āmuru? Pratīs uzcelt pirtiņu pareizajā vietā, pareizajiem paņēmieniem? Vai "zelta rokas" pēc 50 gadiem nozīmēs to pašu, ko šodien? Vai varbūt ar zelta rokām būs cilvēks, kas varēs uzprogrammēt foršāko spēlīti...?

Es nezinu.. Mēs esam tā paaudze, kas savu bērnu bērniem varēs stāstīt, cik sen tas bija, kad krutākais pagalmā bija tas, kuram bija Nokia 3310, kā bija, kad nebija interneta, bet datorā bija tikai Solitaire, Paint un Lingo, kā mēs spēlējām pīļu šaušanu lielos, resnos, ar roku un skrūvi regulējamos televizoros, kā ienāca iPhone, kā skolā pierakstus veicām kladēs, nevis planšetēs, kā tas drošvien būs pēc n-tajiem gadiem.

Patiesībā mēs visi esam ļoti maziņi nezinīši un par vēsturi mācamies no grāmatām un vecvecāku, vecāku stāstiem. Bet tas ir pārāk vispārīgi, mums taču nav ne jausmas par ikdienas mirkļiem un sadzīviskiem sīkumiem citos gadsmitos, gadu tūkstošos. Un tās visas vērtības, zināšanas un īstās dzīves gudrības, kas, mūsuprāt, pārmantojas no paaudzes paaudzē, izzūd... Varbūt arī manai vecvecvecvecmāmiņai bija klade, gluži kā man blogs, kurā viņa rakstīja par šo pašu problēmu tikai vecākā versijā. Varbūt jau tad mantotās bagātības "izsijājās" un pagaisa aizmirstībā.. (Aptveriet, cik daudz vērtīgas informācijas mēs šodien vairs jau nezinām?) Un pavisam noteikti mūsu mazmazmazbērniem nebūs ne jausmas, ko labu var līdzēt kastaņi, ceļmallapas vai gaiļbikši...

Laikam ieteikšu sev un tev padomāt par tiem zelta padomiem, ko varam smelties no vecajiem cilvēkiem- viņi taču tik daudz piedzīvojuši un iemācījušies! Laiks iet, paaudzes nomainīsies, un viss aizmirsīsies. Vismaz sev jāsagādā ieteikumu pūra lāde iz vec(vec)āku gudrībām! :)


Note to myself: Šovasar jāiemācās vārīt aveņu ievārījumu, marinēt gurķus, adīt zeķes un jāatrod kāds, kurš prot taisīt krāsainos paklājiņus.

ceturtdiena, marts 13

pēc nāves dimants, pirms tam- koka skaida?

Margarita Stāraste saņēma balvu par Mūža ieguldījumu gadsimta garumā tikai tad, kad bija jau mirusi. Veselus simts gadus zīmēja nepārspējamas ilustrācijas bērniem un pamācošas pasakas, bet to kāds novērtēja tikai pēc nāves.
Leonardo di Kaprio joprojām nav ieguvis nevienu Oskaru, lai gan viņš ir viens no talantīgākajiem aktieriem pasaulē. Un kas notiktu, ja kādu rītu Leo nepamostos? Protams, ka viņam piešķirtu balvu zelta cilvēka veidolā.
Šodien biju pie sev ļoti tuvas un mīļas sievietes, kura tikko apglabājusi savu vīru, kas bija tiešām vēl jauns cilvēks.. Bērēs bija ārkārtīgi daudz tuvu cilvēku, visi dalījās smeldzīgās, skaistās un īpašās atmiņās, visi teica labus vārdus cilvēkam, kura vairs nav..
Vai nav ironiski?
Kāpēc ir tā, ka mēs tiktiešām saprotam un aizdomājamies par to, cik labs ir bijis cilvēks, cik daudz kopīga ir piedzīvots un pārvarēts tikai tad, kad viņu vaiāk nekad nesatiksim?
Arī es nesen saņēmu jaunas ziņas par nopietni slimu cilvēku, kuram vakar uzbļāvu no visas sirds.. Un ja nu tā būtu bijusi pēdējā saruna? (šobrīd sāku raudāt vien no domas par to...) Un sāku justies nožēlojami...

Lieta tāda, ka laikam jāsāk savādāk attiekties pret cilvēkiem, savādāk skatīties uz cilvēkiem. Jābeidz runāt, jāsāk PATEIKT!

Jo mēs jau nekad nezināsim, kad pienāks tā diena, pēc kuras sāpīgi skatīties būs ne tikai uz Viņa kafijas krūzi, bildi rāmītī un sajust Viņa smaržas, bet arī ar nožēlu nāksies uzlūkot sevi- cik maz ir pateikts, cik maz ir izdarīts...

svētdiena, marts 2

1:09

Es parasti esmu tas cilvēks, kas bibliotēkā izvēlas grāmatu pēc oriģināla nosaukuma vai skaista vāka. Arī šī reize nebija izņēmums, protams, klāt vēl nāca Iritas atsauksmes un komentāri.
Beidzot tagad, kad garām viss aizņemtais žetonu vakara gatavošanas laiks, atradu laiku un izlasīju to līdz galam. Fantastika.. tik vienkārši, tik precīzi un neatkārtojami aprakstīti jautājumi, uz kuriem atbildes meklējam mēs ikviens. Par dzīves jēgu, par Dievu, par attiecībām, par homoseksuālismu, par ikdienu... Un tas viss no bērna skatu punkta. "Nepieciešamība, lai tevi kāds atceras, varbūt ir stiprāka par nepieciešamību atcerēties "
Aptuveni 50% no lasīšanas pavadīju pilnā balsī smejoties par smalko humoru un asprātīgajām piezīmēm, 38%- grimstot pārdomās un aizdomājoties, bet 12%- izrakstot tiešos citātus, kas ir kā naglai uz galvas! "Mana dārgā, popularitāte tiek pārvērtēta tikpat stipri kā liels loceklis." Perfekti!

"Artur, vai tu tici Dievam?" es jautāju, ēzdama pēdējo kūkas gabalu.
"Vai es ticu vecam vīram ar baltu bārdu, kurš sēd mākoņos un tiesā mūs, mirstīgos, pēc morāles kodeksa ar 10 punktiem? Žēlīgā debess, nē, manu mīļo Ellij, neticu!"

Grāmata, kas tiešām iedvesmo. Sāra Vinmane- Kad dievs bija trusis.
“Cik ir pulkstenis?”
“Īstais laiks viskijam.”

trešdiena, februāris 19

....viņa izpleta spārnus un lidoja...

Man nav darba, man nav savas nopelnītās naudas, man nav sava dzīvokļa, man ir tikai sava krūze. Tāda liela, caurspīdīga, jo man patīk dzert tēju no lielas krūzes. No manas krūzes.
Es mācos skolā, man nav nekādu apgādājamo, vienīgais, par ko man ir jāuzņemas atbildība ir tas, ko es sakrauju sev uz pleciem. Tas ir daudz. Bet tas nav daudz, salīdzinot ar 2 bērnu strādājošu mammu vai tēti.
Un lai arī cik ļoti tajos pretīgajos, spurainajos 14 gados man likās, ka esmu kā papagailis būrī, šobrīd saprotu, ka ap mani nav pilnīgi nekādu ierobežojumu. Nekādu aizliegumu, nekādas baigās kontrolēšanas, nekādu noteikumu (ja neskaita zīmītes sestdienas rītā "Ja prasīsi naudu uz balli vakarā, izsūc, lūdzu, laicīgi paklājus augšā! Bučas! Mamma."). Bet, bļāviens, vai tā ir labi?
Man apkārt ir tādi cilvēki, kā es- kurus vecāki gandrīz nekā neierobežo, bet ir arī tādi, kurus joprojām tur būrītī.
Kā ir labāk?
Kā es darīšu ar saviem bērniem pēc gadiem 20?

P.S. Es zinu, ka tu lasi manu blogu, mammu, tāpēc paldies jums abiem ar tēti, ka nekad neesat apgriezuši man, dzeltenajam tauriņam, spārnus un ļāvuši lidot, kur vien tīk! Mīlu jūs! :)

otrdiena, janvāris 21

aukstums starp diviem

šodien es vairs neko nesaprotu

kas ir trakāk?

klusums starp diviem stindzinošs
vai
karsts strīds, kas vēl aukstāku dara?
.....vārdi kā lāstekas triecas
no vienas sejas
otrā
no vienas otrā
no otrās pirmajā
un tad pārstāj.
beidzas.
miers..

viņa nogurst no strīdiem, viņš nogurst no sala.
no sala starp diviem.
vairs aukstums nesvilina vaigus, 
tagad laižas mierīgas sniegpārslas.
tās plūst kā pieneņpūkas.
starp diviem aukstais ledus kūst
un liekas viss tik silts...
bet vienmēr aizmirstam mēs
par to salnu, kas nāk, kad jau zaļums papardēs
un gājputni atkal pažobelēs.
un tad jau atkal
klusums starp diviem stindzinošais.
strīds.
aukstais.
ledainais.
nāvējošais.
pēdējais...
starp tiem diviem...
paliek viens
un paliek otrs.
divu vairs nav...
salst...

sestdiena, janvāris 4

anti-sugar

17 gadus dzēru tēju ar cukuru, bet tad kādu dienu sapratu, ka īsto karameļu vai mango garšu var sajust tikai tad, kad tā nav salda. Un kopš tās dienas cukuru vairāk tīrā veidā nelietoju. 
17 gadus man patika romantika un domas par īsto mīlestību... bet tad es sāku dzert tēju bez cukura...

Atliek vien palasīt dr.lv/runā sadaļu, kā uzreiz izslēdzu to ārā. Baigās atziņas par mīlestību, draudzību, ciešanām, asarām, rozēm... (šobrīd saraucu tieši tādu pašu sejas izteiksmi kā pagaršojot tēju skolas ēdnīcā ar 4 karotēm cukura) Visas šīs lietas esmu atstājusi aiz durvīm, kuras apsargā kaut kāda veida maģija. Mani tas atbaida, kretinē un baida.. Tiklīdz kāds cilvēks man tuvojas klāt, es atgrūžu. Un tad vienmēr parādās tā stulbā, katinošā balstiņa galvā "nu nomierinies, Līva, tas tiešām ir tas, ko tu gribēji?"
Kāpēc tā? Kāpēc ir grūti beigt būt tik ciniskai un ticēt mīlestībai? Kāpēc esmu tik skeptiska pret to visu? Kāpēc es stāstu draudzenēm, cik ļoti gribu mīlestību, bet pati no tās vienmēr izvairos?

Cukura dēļ? Vai tiešām arī ar visām šīm 'saldajām' un romantiskajām lietām dzīve būs saldāka tāpat kā tēja? Jā, drošvien. Bet, ja es pievienošu saldinātāju, vai es joprojām jutīšu īsto un iemīļoti rūgto melnās tējas garšu...?

otrdiena, oktobris 22

biezie un gājputni laižas uz Nīlu

Nu ko, beidzies visu iemīļotais zelta rudens.. Neviens vairāk netweeto, cik skaists ārā laiks, draugiem.lv vairāk nav pārpildītas ar lapu galerijām un arī smaidīgie un laimīgie cilvēki retāk sastopami tukšajās ielās.. Uz īsu mirkli bija globāla sajūsma par termometra stabiņu, kas krietni pacēlies virs gaidītā un zelta bērzu galotnēm. Bet kas ir tagad?

Kas iestājas pēc Lielā Prieka? Tagad apkārt vien iesnas, klepus, satrūdējušas, brūnas lapas un melnas ābeles. Nokritušas visas zeltainās lapiņas, zari pielijuši, pārmirkuši, stāv melni, draudīgi.. Velti tās cenšas paildzināt skaistumu ar pāris košiem āboliem.. Vēlā oktobra salna tos tāpat padarījusi neglītus un sačokurojušos..

Arī ar cilvēkiem ir līdzīgi- kādu laiku mēs tos apjūsmojam kā zelta lapkriti septembra beigās, bet labi saprotam, ka viss reiz dzīvē beidzas, nemaz nerunājot par gadalaiku- kļavu lapas sagrābs kaudzēs un aizdedzinās. Viss! Kaputt! Bet tas sadedzinātais rudens vienalga cenšas iekarot garāmgājēju sirdis un uzmanību.. Šoreiz gan ar peļķēm, ar salnām, ar dzestrumu.  Bet koši auskari un spilgtas neona krāsas kletiņas arī diži neizdaiļo izkropļotu dvēseli, ne tā...........?


otrdiena, oktobris 8

nekad vairs

Ja visa man tik ļoti svarīgā un nozīmīgā vietā tik pat ātri zustu kilogrami, es būtu laimīga..


nothing lasts forever, even cold November rain...

piektdiena, oktobris 4

too many fuckin' idiots

Apkārt ir tik daudz stulbu cilvēku, ka man slikti paliek. Kā tādas žurkas rokas citu darīžanās, apspriež katru sīkumu, cita dzīves, stila, gaitas, pat ēšanas paradumu detaļu. Slimi!
Ir pierasts, ka vecas omes sasēžas parkā uz soliņa un tad tik laiž klačas, bet tās "tak iedomājies, x sagājis ar y", "runā, ka z pašķīries ar m", "a kāds l tagad puisis...", "a tu redzēji to? a tu redzēji šito?" runas parāda pilnīgu debīlismu. Man pat trūkst literāru vārdu, lai izteiktos, ko par to domāju.
Nezinu, kas ir izmainījies- es vai apkārtējie, bet es sev pazīstamos vairs nepazīstu. Vai arī cenšos izlikties, ka tā ir..

trešdiena, septembris 25

par steigu

Viens draugs man tikko pastāstīja, ka Rīgā no rīta esot snidzis. Un ir tikai 25. septembris! Vēl tā īsti pat nav pienācis rudenīgo kļavu lapu bilžu laiks, bet jau snieg.. Daba sajukusi prātā..
Var jau būt, ka es esmu vienīgā, kas palaida garām pieneņu laiku, trako ziedoņa burvību un tulpes, bet man liekas, ka arī īsta pavasara nav bijis..
Un vasara paskrēja zibenīgi, kā krītošās zvaigznes augusta naktīs. Viss, viss, viss notiek tik mežonīgā steigā, atrumā, nu gluži kā bardaks modes žurnāla izdevniecībā no filmas "the Devil wears Prada". Paliek bail..
Daba nav vienīgā, kas jūk prātā.. "Jāiedomājas mūsdienu cilvēks- D&G botiņas pirmajā dzimšanas dienā; 14 gados- pirmais sekss; 16- pirmā kopdzīve ar draugu 18- pirmais silikons krūtīs, cits draugs; 21- pirmie implanti lūpās; 24- brendmenedžeres amats un alga; īsa laulība, kas beidzas ar šķiršanos; 25- māja jaunā ciematā un kredīts uz mūžu. Taču viņas vienaudze no Dānijas vēl kedās dauzās pa pasauli un varbūt pirmoreiz sajūt ilgas pēc savas tējkannas un sava pašas dīvāniņa. "ĀTRA, SASTEIGTA DZĪVE.
Live fast, die young- tas tiešām ir tas īstais mērķis, kā nodzīvot? Mēs kā jukušie gribam visu iegūt un izbaudīt tik ātri, cik vien var. Visu- lietas, sajūtas, emocijas un galvenais, ka pat cilvēkus.. Kas tas ir?!
Man riebjas steiga, nekad nav patikusi. Un ja vēl blakus kāds saka "ātrāk, ātrāk, nu taču nav laika!", tad ir vispār āmen baznīcā. Reizēm liekas, ka uz pleca sēž mazs, neredzams radījums, kas to vien kladzina, steidzina un kūdī.
Nu bet c'mooon, tas steidzinātājs ar knipi jāaizsit prom un jāizkāpj laukā no dzīves ātrgaitas vilciena- pietiks! Nav ko skriet līdzi visam, man ir pašai sava dzīve. Savs laiks. Sava galva uz pleciem. Pietiks! Jāapstājas, jāievelk gaiss dziļi plaušās, jāizpūš un mierīgi jāiet uz priekšu!
Live fast, die young? Izlem pats!

svētdiena, septembris 22

māsa

Pagājušā gada 19. novembra vakarā saņēmu ļoti jauku vēstuli no kādas meitenes, kura man saka paldies, ka sāku viņai likt domāt par... lietām. Saruna nonāca līdz tam, ka arī viņa man uzticēja linku uz savu blogu! Un nu jau mazāk kā gadu, katru dienu, kad ieslēdzu datoru, es atveru viņas blogu cerībā ieraudzīt vēl vienu lielisku, dziļām domām pilnu un patiesu rakstu!
Lasot ierakstus vienu pēc otra, es pie sevis visu laiku nodomāju "ak Dievs, tiktiešām tā ir!", "pilnīgi manas domas" "precīzi!" utml.. Ir tā, it kā Dievs būtu viena cilvēka prātu, domāšanu, dzīves uztveri sadalījis uz pusēm, un nu viena daļa ir tikusi man, bet otro es atradu pie Iritas! :)
Es ticu, ka ikviens tādā interneta dienasgrāmatā atrastu kaut ko tik gudru un patiesu, ko nekad nevienā rokasgrāmatā izlasīt nevarētu! Un vēl es ticu, ka tev, Irit, viss izdosies! :))


http://vivalabibala.blogspot.com/



otrdiena, augusts 20

falling slowly

Ir tikai 20. augusts, bet es pat dzīslās jūtu rudeni!
Esmu pārgurusi no biežajām un trakajām augusta ballītēm, no cilvēkiem, no pasaules. Pārgurusi no smiekliem un svētkiem.. Jau jūtu, kā tuvojas mans depresīvais rudens garastāvoklis.
Un krāsainās lapas drēgnajā rudenī ir tikai kā mākslīgs smaids salauztai dvēselei. Kā skaistu lampiņu virtene ap durvīm, aiz kurām slēpjas nolaists, pretīgs un auksts bordelis.Tas izdaiļo, bet būtību, pamatu, iekšieni nemaina.
Un man tagad tāpat, plūstu kaut kur pa vidu horizontam, zinot, ka drīz atkal kritīšu. Grūti būt holēriķim..

otrdiena, augusts 6

sunflowerrrrrrrrrrrrrrrr

Man tik daudzi jautā, kāpēc es vairāk nerakstu neko blogā. Bet tikai tagad sapratu, ka vaina nav tajā, ka man nav savas mūzas, iedvesmas, bet gan tajā, ka esmu izmainījusies.
Agrāk, reizēs, kad notika kaut kas nelāgs vai atkal otrādi- kaut kas lielisks, es ietērpu savas izjūtas skaistos vārdos un epitetos, lai justos labāk. Bet tas viss kaut kur ir pazudis! Lieta laikam ir tajā, ka es esmu pārvērtusies par saulespuķi!
Smieklīgi.. Tomēr saulespuķe tādā ziņā, ka es tiecos tikai pret sauli un no visas sirds cenšos neskatīties tumsā. Tur kur ļaunais, nelabais.. 
Man negribas atgriezties nepatīkamās atmiņās, negribas domāt par sirdssāpēm, par vilšanos, par pazemojumiem.. Pat par nāvi ne! 
Un tā nu es te dzīvoju, it kā pa lielam nekas nemainās- lasu twitterī kā mani draugi gatavo pusdienas, instagramā redzu kā tas viss izskatās šķīvī, strīdos ar jaunāko brāli, lasu erotisko literatūru un apspriežu neķītras lietas ar draugiem... Bet tomēr kaut kas ir mainījies- dzīvoju šodienai, vakardienu noliekot malā! :)

piektdiena, aprīlis 12

bum bum pow

Šodien izdomāju jaunu lietu, ar ko sasaistīt cilvēka dzīvi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē- sirds kardiogramma.
Īstenībā, tā tiktiešām ir- mēs visu laiku sūdzamies, ka ir kaut kādas melnas līnijas, lūzuma punkti, krahi, bet bez tā taču nevar! Ir jābūt tādiem kalniem un lejām, lidojumiem un kritieniem, lēcieniem un nobrāzieniem.
Ja cilvēkam visa dzīve būs vienāda, garlaicīga, slikta vai, pretēji, visu laiku laba, iestāsies vienmērīga taisnlīnija. Un visi taču zina, ko nozīmē taisa līnija sirds kardiogrammā, ne tā..?


ceturtdiena, marts 21

talanted

Es jūtos tāda bišķīt lepna, ka man ir tāda draudzene, kas raksta traki skaistus dzejoļus! Liekas, ka mēs uz vienas stīgas esam. Kad manai Kristīnei būs pašai savu dzejoļu grāmata, es noteikti būšu pirmā, kas to nopirks!


 
Auksts klusums

Nav spožākas par Tevi zvaigznes,
Nav siltākas par Tevi saules,
Un jūtas manī kā krāsas jaucas,
Manas siltas un Tavas aukstas.

Kā radio, Tu manu frekvenci netver,
Tev tā par zemu un uz atbildi necer,
Un pat ja reiz uztver, signāls nav labs,
Klusums ir nāvīgs, pat skaļāks ir kaps.

Tepat

Ir kāds, kurš Tevi sauc tepat aiz stūra,
Bet balss netiek pāri Tavam principu mūrim,
Un ja uz to brīdi Tava dzīve šķiet sūra,
Labāk nezināt, kā klājas tam, kurš uzticīgs stūrim.

/http://kristiineeee.blogspot.com//

piektdiena, marts 15

nokrīt, uzpūt, aizlido

"tev atkal un atkal jāmirst šajā mazajā nāvē, lai pēc tam atdzimtu no pelniem kā fēnikss un svinētu dzīvi"

Piedzimst līdz ar saullēktu un mirst- ar saules rietu. Gribētos jau tā aizvadīt katru dienu- no rīta līdz vakaram, pilnvērtīgi, izdzīvojot mirkli. 
Visu laiku esmu strīdējusies pretī tiem, kas saka, ka dzīve ir pārāk īsa. Un vienmēr mans arguments ir bijis- nu bet kā tā-par īsu? Priekš kā? Ja tu zini, ko tu gribi, tev tā nebūs īsa. Tu vari paspēt savus mērķus sasniegt, piedzīvot visu, ko gribi, piepildīt sapņus..
Un tagad es tā nedomāju.
Reāli, dzīve IR īsa. Un ar katru sekundi tā saīsinās vēl vairāk. Žēl, ka nevar tā paņemt visas minūtes, stundas un varbūt pat dienas, kas pavadītas bezvērtīgi un salikt lielā metāla bundžā ar melna kaķa attēlu uz tās. Tā kā viensantīmu un divsantīmu monētas bērnībā krāt, krāt, krāt..
Un tad tajā brīdī, kad beidzot sajutīšos laimīga, kad beidzot būs sajūta, ka izbaudu dzīvi, tad varēšu atvērt to bundžu un to visu "iekonservēto" laiku izlaist ārā tā kā pieneņpūkas.

Bet pagaidām es sēžu. Sēžu pie tā sasodītā datora, ar sasodīto telefonu pie rokas, lasot sasodīto twitteri. Tā es izbaudu dzīvi, jā. 21. gadsimts, vai ne? Kruts telefons, portatīvais, iPad- PRIEKŠ KAM? Grūti, protams, iedomāties kā man būtu bez tā visa, bet tomēr bez tā būtu tik ļoti labi, viegli un skaisti dzīvot.. No vienas puses..

Briesmīgi žēl šitā bezmērķīgi izniekotā laika, nu drausmīgi! Tagad, atskatoties uz to niecīgo laika sprīdi, kas jau it kā aiz muguras, domāju- ak mans Dievs, cik daudz izniekota laika! Ar cilvēkiem, kas nebija nekas priekš manis, vietās, kas neko nenozīmēja un darot lietas, kuras neko labu man nedeva.

Pirms nedēļas jutos kā hipijs- traki laimīga, smaidīga, varēju skriet, lēkāt un kliegt aiz laimes. Šobrīd jūtos kā sadegusi grāmata ar vāji salasāmiem vārdiem. Bet tur jau tā sāls- es esmu fēnikss! Es piecelšos no tiem satrūdējušajiem pelniem un būšu atkal laimīga. Ir tikai jāpagaida. Mazlietiņ.

pirmdiena, marts 11

lec!

Lai no kādām tālēm nācis,
Liekas tikko elpot sācis
 
Un tā arī tagad ir! Fonā skan Prāta Vētra, caur logu 
karsē silta pēcpusdienas saule un viss ir dzīvs!
Man vienalga par problēmām, par apkārt esošajiem skandāliem,
vienalga par atzīmju noslīdēšanu un par bastotajām stundām,
vienalga par uzbraucieniem, 
par man veltītajām morālēm un sliktajiem vārdiem. Arī labajiem..
Man viss vienalga, es jūtu pavasari, elpoju pavasari, dzirdu pavasari!
 
Es esmu pavasaris! 

svētdiena, februāris 24

krīt manā pavasarī sarma

Atveru logu un ielaižu istabā vēsu, bet spirgtu pavasara gaisu.
Tas logs paliek atvērts, saule pa to spīd iekšā, es sēžu un priecājos.
Logs stāv vaļā jau trīsdesmit minūtes, man salst, bet ciet to neveru, lai nāk iekšā pavasaris! 
Tāpat es atvēru sirdi tev. Un nosalu..
Varbūt tomēr vairāk nelaist iekšā atkal jaunas vēsmas?

trešdiena, februāris 20

es domāju, ka jā

tā diezgan skumji sēdēt un saprast, ka nekad neiemīlēšu sevi, nebūšu pietiekami laba pati priekš sevis

pirmdiena, janvāris 28

gaidu

Es gribu uzrakstīt par pavasari. 
Šis ir tas teksts, kuru var pārtraukt lasīt tie,kas to ir sākuši, jo man vienkārši gribas savas ilgas pēc saules kaut kur izgāzt.
Es mīlu pavasari. Es noteikti esmu kaislīgākā pavasara patriote uz zemeslodes. Es dievinu to neatkārtojamo atjaunošanās, atdzimšanas sajūtu. To smaržu, to vēso gaisu, pirmos karstos saules starus, tās pieneņu pļavas, ābeļu zarus, un putnu dziesmas. Šobrīd saprotu, ka izklausos pēc hipija, taču tā nu tas ir- nav nekā skaistāka par dabu pavasarī!
Gribu atkal redzēt pieneņu pļavas, kas rēgojas no mana loga. Izskatās pēc koši dzelteniem palagiem, un tad tā vien vilina pie sevis, aizskriet, satīties tajā palagā un aizmigt! Gribu redzēt plaukstošos ziedos apvītus ābeļu un plūmju zarus! Gribu, lai saule spīd logā, acīs, spoguļos, lai gaisma atstarojas un izplatās maksimāli daudz! Pat vēl vairāk par iespējamo! Gribu, lai putni atlido atpakaļ un modina ik rītu ar skaistām dziesmām! Gribu, lai ātrāk nokūst sniegs, lai zāle ir zaļi zaļa! Lai stipras upes iziet no krastiem, lai noslīkst visas rudens bēdas un aiztek prom! Uz ziemeļiem. Lai manas mīļās sarkanās tulpes zied! Lai zied un nekad nenovīst! Man nevajag nekādas rudens dālijas vai smirdīgās samtenes, man vajag tikai tulpes! Un narcises.
Bet nē. Vēl vairāk par tulpēm, es, iespējams, mīlu ceļu un bruģi. Dīvaini, bet man ļoti patīk iet pa tādu, tikko nožuvušu, no ledus izkusušu, ceļu. Varētu pamosties trijos naktī, uzģērbt vieglas kurpes un iet, iet, iet, skriet... Iet mūžīgi un skriet bez apstājas. Bet tad uzlēktu saule, atvērtos tulpju pumpuri, un neko uz pasaules vairāk es nemīlētu kā sarkanās tuples. Varbūt vienīgi narcises. 
Lai gan to īsti nevar noteikt, ko es vairāk mīlu pavasarī, jo šajā gadalaikā es iemīlos visā.. Atkal! No jauna.. Un tieši tā man visvairāk arī pietrūkst! :)








trešdiena, janvāris 23

sērskābe

Stulbu fīču es esmu sapratusi dzīvē. Visu laiku ir kaut kādas problēmas.
Tikko tu iegrimsti vienos sūdos līdz ausīm, liekas, ka sliktāk  jau nu nevar būt. Un tad tevi kāds izvelk laukā, vai arī pats izķepurojies, un jūties tik sasodīti laimīgs un atvieglots!
Un tad nākamā bedre.. Atklājas, ka iepriekšējā nemaz nebija tik dziļa kā likās, bet šī.. šī nu gan ir bezgalīga..
Un tā uz riņķi. Tad jau varbūt labāk ir sēdēt vienā bezcerīgā bedrē, iekārtoties tur un pamazām pierast? Tikai tāpēc, lai pār galvu nelītu jauns spainis ar problēmām.
Bļāviens, kā gan lai jūtos laimīga, ja visu laiku gadās iekāpt arvien jaunos un jaunos mēslos!? Visur nelaimes, kritieni, klupieni, šļūcieni.
Kur ir lifts, kas ved uz augšu, prom no sūdu bedrēm? Nu vai vismaz kāpnes? Pietiktu pat ar nelielu akmeni, uz kura pakāpties un būt soli augstāk gaismai..

sestdiena, janvāris 12

my soul is a dark place

     Mani nekad īsti nav interesējusi bioloģija, bet ir tomēr daži jautājumi, uz kuriem es ļoti gribētu rast atbildes. Nezinu, kur lai tās meklē- mācību grāmatās, enciklopēdijās, googlē vai jautāt skolotājai.
     Katrs otrais, ja ne ikviens, zina to sajūtu, kad ir šausmīgi bēdīgi, vientuļi, un tad domas aizklīst līdz lietām, notikumiem vai cilvēkiem, kuri ir ļoti tuvu, bet nesasniedzami tālu.. Un tad acīs sariešas asaras, aizsitas elpošana un krūtīs sāk kaut kas sāpēt. Durt.
Kas tas, pie velna, ir? Es šaubos, vai bioloģijas grāmatās var atrast tādu orgānu.
Un vēl to kamolu, kas mēdz iestrēgt kaklā, kad no acīm plūst asaru upes. Kā to sauc? Kas to izraisa?
Un vai sirds tiešām var salūzt? Teorētiski jau nē, bet kāpēc ir tā mežonīgi sāpīgā sajūta, it kā visas artērijas pārplīstu uz pusēm, vārstuļu sistēma nojuktu un sirds kambaru sienas uzsprāgtu no tā vien, ka jūties nelaimīgs un nodots?
Kas vispār ir dvēsele? Kas to ir izdomājis, kur tā atrodas? Priekš kam tā ir vajadzīga? Kā to var pārdot? Ja es varētu, es to noteikti iemainītu pret laimi!
Kāpēc, katru reizi iedomājoties par to, kā varētu būt, sajūtas ir tādas, it kā uz sirds ar Mora pipeti tiktu pilināta etiķa esence? Un tad sāp, kož, grauž un niez.
Un kādā veidā vēderā tiek iekšā tauriņi? Vai tie vispār ir tauriņi? Drīzāk gan es tos nosauktu par Malārijas odiem, kuru kodieni ir nāvējoši bīstami.

     Kad biju mazāka, mammai uzdevu visus sevi interesējošos jautājumus par zivīm, zirgiem, ūdeni, zibeni, ledu, Āfriku un cilvēkiem. Nezin, vai tagad mamma spētu atbildēt uz šiem jautājumiem?

ceturtdiena, janvāris 3

gribi? nu taču uz priekšu! beidz domāt

Tas bija domāts kā sarkasma pilns kādas meitenes ierakstu attēlojums. Sākumā.

[21:06:46] Santa: tikko biju iztīrīt zobus. bet pirms tam tomēr izdomāju, ka vajag apēst mandarīnu. ak, pēc mazgāšanas taču mandarīns būs negaršīgs! bet vispār, kāpēc ēst mandarīnu, ja vēlāk gribēsies uz tualeti?! labāk sēdēšu pie datora

Bet man laikam ir pārāk dziļa domāšana, un es te saskatīju nedaudz gan pārspīlētu, bet ideāli attēlotu vienu lielu problēmu. Tu arī saskati? Padomā..

Pie velna, laikam jābeidz domāt tik dziļā līmenī, savādāk palikšu viena ar savām domām. Un vēl jābeidz sēdēt pie datora. Un gribēt izmainīt pasauli

svētdiena, decembris 30

četri krasti

     Rīt būs pēdējā gada diena, un tad sāksies jauns cikls, atkal jaunas 365 dienas. Ikkatrs taču jauno gadu uzsāk ar kaut kādām cerībām, apņemšanām, vēlēšanām. Kāds grib būt labāks bērns saviem vecākiem, kāds labāk mācīties, bet cits- vairāk sportot, notievēt, veselīgāk ēst. 
     Reizēm, kad svētdienas vakaros skatos kādu filmu, pusnaktī aizeju pie ledusskapja un, apēdot kādu lašmaizīti, naivi nosolos, ka viss- no pirmdienas sākšu tievēt!
     Vēl ir gadījies tā, ka dienu pirms bioloģijas kontroldarba, kad sāku meklēt atbildes uz kontroldarba jautājumiem, saprotu, ka vielu esmu palaidusi gar ausīm, ar bakussēdošo Egīlu atradusi interesantākas tēmas, par ko parunāt un uz nākamo stuntu uzdotās lappuses, bez šaubām, nav pārlasītas. Un tad ir jāsēž, jāmokās, jālasa n-tās lappuses par aminoskābēm un ar pārkarsušu galvu jānosoda sevi- kapēc es to nedarīju laicīgi? Ar nākamo stundu visu darīšu kā nākas.
     Un tā bez mitas. Visu laiku kaut ko apsolām, mānām sevi (vismaz manā gadījumā). Apsolīt beigt melot, aizmirst nelaimīgās iemīlēšanās upurus, beigt aprunāt cilvēkus, biežāk apciemot vecvecākus, būt jaukākai pret draugiem- ir tik viegli saprast, ka tā jādara, bet tik sasodīti sarežģīti izpildīt..
     Lieta, ko jaunajā gadā tiešām ļoti gribētos saņemt, ir gribasspēks. Jo netrūkst jau ne gribas, ne spēka, bet to kopā saliekot ir tāda galīgi neapskaužama situācija. Ja cilvēkam ir gribasspēks, tad ir arī viss pārējais- panākumi, veiksme, laime un tādā garā.
   
 Tad nu vēlu mums visiem 2013. gadā atrast spēcīgu gribasspēku, un tiem, kuriem tas jau piemīt,- izvirzīt augstus mērķus, kurus sasniegt ar tā palīdzību.
Laimīgu!

otrdiena, decembris 25

ja nu..

"What' and ‘if’ two words as nonthreatening
as words come. But put
them together side-by-side and they
have the power to haunt you for the
rest of your life: ‘What if?'..."


(Letters to Juilet)

trešdiena, decembris 19

all I want for Christmas

Galīgi nav svētku sajūtas.
Uzdāviniet man, lūdzu, kāds Ziemassvētku noskaņu! Un iesaiņojiet skaistā kastītē ar piparkūkām iekšā. Un atgādājiet tieši tagad! Un lai smaržo pēc kanēļa! Un lai garšo pēc mandarīniem! Un ar zilām, smaidošām acīm..
Es gaiduuuuu

pirmdiena, decembris 17

četras dienas

Dīvaini, cik daudzas lietas var izmainītes sekundes laikā. 
Tu vari iet pa ledu un tad tā ātri, sekundes laikā ielūzt un noslīkt.
Sekundes laikā mazs, tikko dzimis bērns var izdarīt pirmo ieelpu. Vai arī pēdējo.. 
Sekundes laikā var aizdegties jebkas. 
Sekundes laikā var pieļaut kļūdu! 
Tikai viena sekunde, un viss mainās..
Bet pa kuru laiku man apkārtējās lietas, vietas un cilvēki ir izmainījušies? Vai sekundes laikā?
Pa kuru laiku pret cilvēku, kurš ir bijis lielākā vai mazākā mērā vienaldzīgs priekš manis, esmu sākusi just mīlestībai līdzīgas sajūtas?
Pa kuru laiku ir iestājies tik liels sals un tik dziļa ziema?

Pa kuru laiku?

Un nesakiet, ka laiks velkas. Tas skrien. Tas lido kā Harijs Poters uz Nimbus 2000 un vēl simts reizes ātrāk. 

Un vairāk nekad nav tā, kā bija..

sestdiena, decembris 1

aplūko divreiz. divreiz







Vispirms apskati bildi ar kamieļiem un tad izlasi tālāko vēsti.


Šis ir attēls, kas uzņemts tieši virs kamieļiem tuksnesī, saulrietā. Šis attēls uzskatīts par vienu no labākajiem tajā gadā. Kad tu ieskaties ciešāk, tu pamanīsi, ka kamieļi patiesībā ir mazās, baltās strīpiņas bildē. Melnie tēli, ko redzi, ir vienkārši kamieļu ēnas!
Dažreiz mūsu "problēmas" izskatās tikpat lielas, cik ēnas... taču tās ir maziņas. Lai tev jauka diena! 



http://dra.lv/gJabRF

trešdiena, novembris 14

nebēdājies

         Mēs nemitīgi kaut ko zaudējam. Atslēgas, telefonu, somas, makus, grāmatas, draugus, radus, kaimiņus, redzi, dzirdi, samaņu, nevainību, atmiņu, sekundes, minūtes, stundas, dienas, gadus, pacietību, saprašanu, dzīvību..
         Cilvēka dzīve visā visumā ir viena liela veiksmes spēle- tu kaut ko zaudē, kaut ko iegūsti, tad atkal zaudē..
         Vienīgā atšķirība no loterijām ir tā, ka, lai arī cik sāpīgs būtu zaudējums, vienmēr ir kāda nozīmīgāka lieta, ko tu iegūsti- pieredze. To nevajadzētu aizmirst tajās reizēs, kad liekas, ka viss, ko tev dzīve var dot, ir vieni mēsli un bedres. :)
 Nu pasmaidiet, viss taču ir labi!



ceturtdiena, novembris 1

murrrr-ego mjau-ego

Man vienmēr ir patikuši kaķi! Lieli, mazi, melni, riži, pelēki, lauku minkas, Krievu zilie - tam tav nozīmes, mīlu es viņus visus!
Arī man mājās ir kaķis -pelēks, resns, slinks Britu īsspalvainais puika, nu tāds līdzīgs Gārfildam, bet ne par to ir stāsts!
Tumšs ziemas vakars, kompī ieslēgta kāda viegla romantiskā filma, rokās krūze ar karstu kakao un klēpī murrājošs kaķis.. Viens no maniem mīļākajiem skatiem! Ziniet, man tā nekad nav gadījies!
Lai arī cik ļoti es savu minku lutinātu, cik cītīgi barotu, koptu, spēlētos un laistu ārā ikreiz, kad viņš stāv pie terases durvīm un stulbi kaitinošā balsī ņaud- vienalga nekad viņš neatnāk pie manis, nekad neielec klēpī, nekad neapguļas uz manām grāmatu kaudzēm, nu nekad! Iet pie citiem, un viss!
Un tad pienāk tas brīdis, kad es to sasodīto kaķi vairs negaidu! Nu lai jau staigā, kur grib! Vienkārši guļu gultā, lasu grāmatu... bet tad pēkšņi kaķis ielec man blakus! Un jūs nevarat iedomāties, kāda tā ir svētlaime! Beidzot, beidzot, beidzot tas ir noticis- viņš atnāca pie manis!
Bet.. Cik pēkšņi atnāca, tik pat ātri arī nozuda! (Laikam sajauca mani ar mammu..) Un tad atkal viss no jauna! Skaties apkārt, gaidi, nu varbūt tomēr atnāks vēlreiz, ieleks atpakaļ..


Kaķis ir ļoti spilgts egoisma piemērs! Lai arī ko jūs dzīvē darītu, izvairieties no egoistiem, vēl jo vairāk- centieties par tādiem nekļūt!

 

svētdiena, oktobris 28

decembra meitene

Ir 28. oktobra rīts, bet aiz manas istabas loga ir piesnidzis lauks. Ziniet, es nevaru iedomāties lielāku miera sajūtu, ko var sniegt daba!
Ziedonis maijā un saulriets augustā, protams, tas viss ir skaisti, tomēr nekas mani tik ļoti nenomierina kā sniegs! Jā, man riebjas aukstums, man riebjas nosalt, visā visumā es ienīstu ziemu, bet tā ir tik fantastiski nomierinoša lieta- skatīties pa logu kā lēni krīt sniegpārslas.. 
Ļoti, ļoti gaidu savu dzimšanas dienu, Ziemassvētkus un Adventes laiku! Mīļuma, miera, sirsnības un sirds siltuma pilns laiks! Dievīgi..
Tomēr tad, kad tas viss paies, es jau paredzu, ka sākšu just riebumu pret tām neizmērojami lielajām sniega kupenām, neskaitāmajām drēbju kārtām, nosalušajiem pirkstiem un tumšajiem ziemas vakariem, kas velkas tik ilgi, ilgi, ilgi, ilgi...

Kāpēc ir tik daudz lietu un arī cilvēku, kas mums vienlaicīgi sagādā gan prieku, mieru un smaidu, gan arī riebumu un skumjas?












para-para-paradise...

piektdiena, oktobris 19

purpur krāsā debesis

    Mums visiem ir tādas lietas, kuras mums it kā nav vajadzīgas, bet roka neceļas mest laukā, vai ne?
   Man, piemēram, ir liels plaukts, kurš ir aizkrauts ar kaut kādiem nevajadzīgiem krāmiem, lapiņām, piekariņiem, bildītēm utml. Es ļoti labi saprotu, ka man to nevajag, nekur nenoderēs, es pat tās lietas jau kādu gadu neesmu paņēmusi rokās, bet mest laukā negribas!
   Telefonā man ir 217 dziesmas. Es klausos no tām visām, labi, ja sestdaļu, un tad, kad pienāk brīdis atsvaidzināt mūzikas bibliotēku un izdzēst vecās dziesmas, gandrīz neviena netiek izmesta! Liekas "ai, nu nē, nedzēsīšu laukā, gan jau gribēšu vēl šito noklausīties", "āā, tiešām, šī tik forša bija", "labs sākums, noteikti kaut kad uzlikšu kā zvana signālu"- un tā par katru no tām! Rezultātā telefona atmiņa ir pilna ar nekam nevajadzīgām dziesmām, kuras nav atskaņotas ne reizi!
   Visnožēlojamāk, laikam, ir ar cilvēkiem. Mēs taču visi apzināmies, ka neviens no mums nav ne Turcijas suvenīrs, ne 1997. gada apsveikuma kartīte, ne vecais "Prāta Vētras" krekliņš, kurš jau sen kā par mazu, ne arī garlaicīgs David Guetta remix. Tā ir dzīva būtne! Bet kāpēc mēs tos kolekcionējam kā lelles? Kāpēc dzīvē jāpatur cilvēki, kuri ir sagādājuši sāpes, vilšanos un mokas? Kāpēc tos nevar aizpūst kā pieneņpūkas vējā? Kāpēc tas ir tik sasodīti sarežģīti?

                                   Ir jāmāk pārkāpt tam slieksim, kas ved uz tām iedomātajām "labākajām dienām", jāmāk izdzēst nevajadzīgas dziesmas, jāmāk izmest nekam nederīgas porcelāna figūriņas, jāmāk aizmirst cilvēki no pagātnes!






svētdiena, septembris 30

ko sēsi, to pļausi, vecīt!

   Sasodīti apaļa pasaule,
ar laiku viss atpakaļ nāk.
 Nākamreiz akmeni tev sejā metīšu apdomīgāk


       Tikai tagad tā īsti sāku saprast šīs Astro`n`out dziesmas vārdus, tikai tagad saprotu, cik ļoti pasaule ir apaļa, cik īsta ir karma un cik ļoti mēs ar savu rīcību esam atbildīgi par visu savu dzīvi!

        Kuram gan nav gadījies apzināti vai neapzināti aprunāt cilvēkus? Pasmieties par citu neveiksmēm un nelaimēm? Aizvainot un aizskart? Es varētu likt galvu ķīlā, ka nekur uz šīs Zemes nav tāda cilvēka, kurš nekad nav neko tādu izdarījis!
      Bet ziniet, viss tiešām ar laiku nāk atpakaļ!
      Pie šīm pārdomām es nonācu pavisam dīvainā veidā! Sporta stundā, kad bija jākārto ieskaite bumbiņas mešanā, pirms manis  to darīja Santa. Viņa ieskrējās, sataisīja krustsoli, atvēzējās un nokrita, bumbiņu nemaz neizmetusi! Tas patiesi bija smieklīgs skats. (Smējās pat skolotāja, kura retos gadījumos pat pasmaida.) Visjautrāk tas, bez šaubām, likās man, tomēr, kad pienāca mana kārta mest to sasodīto bumbiņu, es nokritu tieši tādā pašā veidā un vietā, kā Santa. Karma is a bitch!!
       Kad gāju kādā 5. klasē, biju īsa un apaļīga (ko nu tur daudz!). Pati tam nepievērsu īpašu uzmanību līdz nedaudz vecāka meitene sāka smieties par mani un aizvainot. Tas bija mans `krahs`, kad pārdzīvoju par to, ko par mani domā citi cilvēki (tagad tas liekas tik, tik, tik muļķīgi un stulbi!). Un vai ziniet, kas ir noticis? Tagad, pēc 7 gadiem, tā meitene ir divas reizes lielāka par mani. It kā jau nekas tāds neparasts tur nav, bet tomēr, kā sacīt jāsaka- agri vai vēlu viss nāk atpakaļ! :)
        Visvairāk apaļo pasauli izjūtu tieši tagad! Ja ne visi, tad vismaz lielākā daļa cilvēku noteikti, zina to sajūtu- it kā viss ir labi, bet vienalga nekas nav labi. Nu lūk, arī man tāda atkal ir! Sāku saprast, ka vainīga esmu es pati, jo pirms kāda laika pieļāvu lielu kļūdu, ar kuru sāpināju cilvēku, kurš man ir ļoti svarīgs. (diemžēl par vēlu to sapratu) Un kas ir tagad? Tagad mēs esam mainītās lomās! Tā, it kā zemeslode būtu pagriezta par 180 grādiem un es esmu tajā vietā, kur bija viņš, un viņš- kur es.. 
      Ko es ar to gribēju pateikt? Ja gribi, lai garāmgājēji Tev uzsmaida, izdari Tu to! Ja gribi, lai Tev kāds izsaka komplimentu, izdari Tu to! (šajā brīdī es sāku smieties, jo tas man atgādina par mums ar Tevi, Sant) Ja gribi, lai Tevi rīt kāds samīļo, tad apskauj kādu Tu šodien! Ja gribi, lai Tevi kāds sāpina, tad nodari kādam pāri arī Tu...
       Esi jauks! Mīli cilvēkus sev apkārt! Domā, ko dari un runā! Piedod!
                           Un tagad kāds var mēģināt apgāzt manu pārliecību, ka viss, ko mēs darām nāk atpakaļ! Neizdosies!!



ceturtdiena, augusts 30

starp vēnām un artērijām

Kāds savu sirdi iedomājas tādu, kādu to attēlo lielākā daļa cilvēku- tāda neliela, skaista, apaļa un sarkana perfekta figūra. Kāds cits, savukārt, to iztēlojas tā, kā bioloģijas grāmatās- ar diviem kambariem, priekškambariem, vārstuļiem un tādā garā. Tas, nenoliedzami, ir tīri teorētiski pareizi, bet es sirdi iedomājos kā skapi. Kā sarkanbrūnu ozolkoka mēbeli ar mazām atvilknītēm un plauktiņiem. Katrā no nodalījumiem ir vieta kaut kam citam.
Manā sirds skapītī, vienā lielā atvilknē, ir iemesta mamma, tētis un kaut kur stūrī iespiests arī mans kaitinošais brālis. Viņi tur dzīvo, cep pankūkas, vāra piparmētru tēju, smejas, dusmojas, reizēm pat skrāpē sienas, bet tas viss pieder pie lietas! Tā jābūt. Lai arī cik ļoti es, un, noteikti, arī kāds no jums, negribētu to reizēm atzīt, ģimene ir lielākais dārgums, kas cilvēkam ir! Tieši tāpēc šo atvilkni nevar atvērt. Dievs vien zina kāpēc- tās mehānisms ir sabojāts, vai arī nemaz nav lemts to atvērt, - tā arī ir labāk! Neviens no tās laukā neizkļūs, vienīgi iekšā.. iekšā gan tur var tikt!
Tieši blakus ģimenes nodalījumam ir vēl viena atvilkne. Tā nu gan virinās vaļā, ciet, vaļā, ciet, šī atvilkne ir skaļa, kāds tur bļaustās, spiedz, smejas, tā kustās, dārd un reizēm pat krīt laukā, tomēr tā ir man ļoti, ļoti, ļoti dārga. Tajā saspiedušies ārdās visi mani trakie un ne tik trakie draugi. Tur viņi dejo rumbu, rīko ballītes, dzer šņabi, risina krustvārdu mīklas un spēlē kubikmeistaru, ak, cik viņi ir dažādi! Ne visi no viņiem savā starpā māk sadzīvot draudzīgi, daži pat kaujoties ir izgāzuši atvilknei sienas, bet tieši tas man savos draugos patīk- ja jau strīdas, tātad viņiem ir savs viedoklis par kaut ko, un ja nu tāds ir- tad tas tiešām ir spēcīgs cilvēks. Un tāpēc arī mans draugs! Vienīgais mīnuss, kas ir šai atvilknei ir tas, ka, kā jau minēju, tā šad tad atveras, un tad pa kādam draugam izlido ārā. Bet tas jau tikai uz labu! Kā saka- dabiskā izlase.
Trešajā lielajā atvilknē glabājas visas manas atmiņas. Ja kāds no jums reiz atlauztu šo nodalījumu vaļā, tad, iespējams, zaudētu redzi, jo tur ir krāsu pārbagātība, spilgtas neona gaismas, ugunis un salūti! Tajā ir arī maigos pasteļtoņos un rožu ziedlapiņās ievītas atmiņas. Dažas no tām ir sāpīgas kā pēc lapsenes kodiena sadzelta roka, dažas, turpretī, skaistas kā augusta debesis! Manas atmiņas ir milzīga bagātība, tajās var iegrimt, kad ir labi, iegrimt, kad ir slikti, iegrimt, kad nav nekā. Tur es jūtos tā... nevaru atrast īstos vārdus.. nu- pasakaini!
Pagaidām neesmu atklājusi citas tik lielas atvilknes, kā šīs, bet varu likt galvu ķīlā, ka tādas tur noteikti ir!
Man ir arī vēl viena atvilknīte, tāda neliela un ar slēdzeni. Tajā es glabāju savus noslēpumus- tumšus, atbaidošus, īpašus un svarīgus man. Atslēdziņa glabājas pie manis, tā ir drošībā, bet ir daži, kuri to ir paturējuši rokā, tādi, kuriem uzticos, jo tikai tādi uzzina šīs atvilknītes satura kripatiņas. Te glabājas ne tikai mani noslēpumi, bet arī citu cilvēku, kuri tos uztic man, un tad es tos aizzīmogoju un noglabāju tur- drošībā!
Man viens no nozīmīgākajiem nodalījumiem ir pavisam, pavisam, pavisam maziņš skapītis. Tur mājo tikai viens cilvēks, bet ap viņu ir lērums krāsainu lampiņu. Tās lampiņas ir sajūtas, ko man dāvājis šis iemītnieks. Viņš tur dzīvo jau diezgan ilgu laiku, īstenībā, man viņa šad tad ir žēl, tāpēc gadās palaist viņu pa vējam, lai jau izskrienas! Bet pie kājas tam vienmēr ir piesaitēta ķēdīte, kura neļauj aizbēgt pavisam. Kad man sāk viņa pietrūkt, vai arī viņam manis, es velku ķēdīti atpakaļ un slēdzu durvis ciet- pietiks pa pasauli blandīties! Šis skapītis man vienmēr tur būs, vienmēr viņam būs vieta sirdī, maza vai liela- to rādīs laiks, tomēr tā tur būs! 
Lielajā skapī ir arī lērums ar maziem, šauriem plauktiņiem, kuros glabājas dažādas man dārgas un mīļas lietas un vietas. Tie tikai vairojas, to skaits pieaug tāpēc, ka ar katru dienu es kļūstu pieredzes, iespaidu un sajūtu bagātāka, un tā nu tur krājas tas viss, ko daru, kas man patīk un saista.
Jā, man ir plaša sirds, tajā vienmēr būs vieta vēl kādam, kuram ir auksti, kuram vajag, lai par viņu parūpējas un sajūtu, ka ir drošībā!
 V I E N M Ē R !!

svētdiena, augusts 19

dāvana

Tā pavisam nejauši sanāca noskatīties filmu "Life or something like it". (Nezinātājiem-filma ir par sievieti, kurai ir sapņu darbs, un viņa intervē bezpajumtnieku- pareģi, kurš viņai pasaka, ka pēc nedēļas nomirs un dzīvei nav jēgas.)
Un tad es tā sāku domāt.. ko es darītu, ja uzzinātu, ka pēc nedēļas miršu?
Laikam jau darītu to, ko vēsta visas dzīves gudrību pilnās grāmatas, aforismu apkopojumi utml.- dzīvotu un baudītu katru dienu, it kā tā būtu pēdējā. Bet, pie velna, kā to izdarīt?! Ko es darītu, ja uzzinātu, ka rīt miršu, un man ir 24 stundas, lai izdarītu... NU BET KO?
Pateikt visiem svarīgajiem cilvēkiem, ka mīlu?
Izklaidēties ar draugiem un piedzerties līdz nemaņai?
Ziedot visu naudu labdarībai?
Sēdēt mājās, skatīties "Friends", dzert kolu un ēst čipsus?
Uzrakstīt kaudzi ar vēstulēm mīļajiem?
Vai vienkārši nedarīt neko?
Es tiešām gribētu dzīvot, nevis eksistēt, goda vārds! Tikai man vajag, lai man palīdz un pasaka, kā tas darāms. Ko vispār nozīmē dzīvot pa īstam? 
Es ceru, ka kādreiz to sapratīšu, ka mēs visi sapratīsim! Un tad dzīvosim katru dienu, kā pēdējo. 
Jo kādreiz jau tā diena tāpat pienāks..


otrdiena, augusts 14

pastiepies un dabū

Tā bija pēdējā klases audzināšanas stunda, pēdējā skolas diena. Skolotāja palūdza kādam drosmīgajam aiziet klases priekšā un apsēsties uz krēsla. Kādus divus metrus no tā, stāvēja nolikts apelsīns. Un tad skolotāja teica: "Nu, un tagad paņem to rokās!" Visiem jau šķita, ka kaut kur ir kāds āķis, kaut kas, kas to visu sarežģīs- nu nevar taču nekas būt tik vienkārši! Un kas notika? `Drosmīgais` piecēlās kājās, paspēra 2 soļus un paņēma rokās apelsīnu!
Lieta tāda, draugi, ka dažreiz, lai sasniegtu mērķus, viss, kas ir jāizdara- jāpieceļ pakaļa no krēsla! Tik vienkārši. :)

pirmdiena, augusts 13

īssavienojums

es ilgi skatījos saulē
un gribēju ieraudzīt gaismu
es vīlos un paliku neredzīgs
izklausās diezgan baisi
bet tagad es skatos uz tevi
vai tā vismaz tev tagad stāstu
man pasaulē nevajag pēc laimes iet
man pietiek ar tavējo glāstu..

Es nevaru atrast visskaistākos un piemērotākos vārdus, lai ietērptu savas emocijas par Prāta Vētras koncertu! Tas bija tas,ko man vajadzēja! Kā dievīgas siera kūkas gabaliņš dvēselei. Asaras tecēja, un joprojām tek, atceroties tās izjūtas un patiesi iedziļinoties dziesmas jēgā.
Tik fantastiskas emocijas, tik daudz pārdomu un arī brīžu bez domām, tā vienkārši dejot, dziedāt (bļaut) līdzi, just blakus labākās draudzenes plecu un klausīties perfektu, kvalitatīvu un neatkārtojamu izpidījumu! Tas bija mans labākais šīs vasaras notikums, pilnīgi noteikti!
Ja man būtu jāizdomā, kura ir mana mīļākā Prāta Vētras dziesma, kurš citāts vai melodija, es laikam apjuktu! Katrā dziesmā ir kaut kas, kas piedur, kaut kāda svarīga lieta, ko sniedz noteiktā dziesma. Kaut kas, kas saista!
Es laikam nekad nevarēšu beigt jūsmot par Prāta Vētru, par koncertu un sniegtajā emocijām. 
Mīlu to mūziku, no visas sirds!


sestdiena, augusts 11

nākamā nodaļa

Mēs raujamies pušu tik daudz kā dēļ!
Dzenamies pakaļ kaut kam nesaniedzamam, kā suns, kurš griežas ap savu asi, mēģinādam satvert zobos asti. (o,pat ar atskaņām)
Reizēm jau izdodas, tad ir gandarījums uz, maksimāli, 30 sekundēm, bet kas ir pēc tam?
Kas ir pēc tam, kad ir sasniegts tas, ko gribi?
Uz to jatuājumu es, laikam, atbildēt nevarēšu! Kāpēc? Tāpēc, ka nekad neesmu tā īsti sasniegusi to, ko gribu.
Laikam nekad neesmu dabūjusi tos puišus, kuros iemīlos uzreiz. Un tad vēlāk, kad tauriņi vēderā dabīgā nāvē nomiruši, tad ir tā sajūta- ak mans Dievs, par ko es domāju? Viņš? Nu nopietni?! Labi, ka nekas nesanāca.
Laikam jau to sauc par likteni.
Es ticu, ka kādreiz es satikšu pašus labākos! Es ticu, ka es kādreiz sasniegšu pašu labāko! Es ticu, ka es kādreiz būšu labāka!
Es ticu, ka kādreiz satikšu to vienīgo cilvēku, to labāko, kurā iemīlēšos tā riktīgi un pa īstam, un tad mēs nosvinēsim dzīvi tā riktīgi un pa īstam! Kā mēs sapazīsimies? Viņš nejauši uzskries man virsū un pa gaisu lidos visas grāmatas! Jociņš! Banalitāte man nepatīk.
Bet es ticu, ka kaut kur, kaut kad un tad tā- pa īstam!

sestdiena, jūlijs 7

with(out)

grūtākais posms attiecībās- tu jūti, ka bez viņa nevari.. bet būt ar viņu arī nevari!

otrdiena, jūnijs 26

tāda vientuļa un ar kaķi klēpī

es nezin kāpēc vienmēr attālinos no cilvēkiem, kuri sāk pieķerties man, atgrūžu cilvēkus pat tad, kad viss, ko tik ļoti vēlos ir būt kopā un vienmēr just viņu līdzās. bet tam jau tāpat nav nozīmes, jo agri vai vēlu tas `kāds` vienalga aizies. 
vienmēr jau aiziet..

pirmdiena, jūnijs 25

mana vasara

šodien, mazgājot traukus, domas kaut kur pilnīgi aizklīda, un tikai tad es sapratu- eu, drīz taču beigsies jūnijs!
pilnīgi un galīgi neticas, man pat joprojām nav sajūtas, ka ir vasara. 
vasara man saistās ar nekā nedarīšanu, stulbu sēdēšanu ar kaimiņu meitenēm laukā, kārtīm, naktīm ar teltīm, braukšanu uz nekurieni, braukšanu atpakaļ, un tad braukšanu uz citu nekurieni, ar tādām kaunpilnām naktīm, par kurām atceros tikai no citu stāstītā, ar peldēšanos un +31 karstumu, ar daudz,daudz jauniem cilvēkiem un piedzīvojumiem!
bet kur, pie velna, ir vasara? nu kur ir mana vasara? man pat nav ne mazākās nojausmas, kā es pavadīju šo mēnesi! daži izlaidumi, vienreizēji Līgo (starpcitu līdz šim, laikam, labākie manā mūžā :)) , pāris neaizmirstamas dienas un viss! bet man takš nevajag dažas dienas! es gribu visu vasaru!
vēl viena lieta,ko sapratu ir tā, ka esmu palaidusi garām arī visu ziedoņa laiku. tāds vispār bija? visu drūmo un depresīvo rudeni un stulbo ziemu gaidīju,kad redzēšu baltos ābeļziedus un sarkanās plūmes, bet laikam to visu laiku nogulēju..
ka tikai tāpat nav arī ar vasaru. manu vasaru...

ceturtdiena, maijs 24

balts vai melns? varbūt tomēr zaļš?

ja man būtu jāpasaka, kas ir mana sliktākā īpašība, es noteikti apmulstu. man to ir lērums! varētu būt, ka pat uz pusi vairāk, kā labo. bet ir viena lieta, ko es sevī pēdējā laikā ienīstu vairāk par visu- tā ir neizlēmība!
man ir tik grūti pieņemt lēmumus, izdomāt, saplānot kaut ko! es pat apmulstu, domājot, ko es jūtu pret kādu? jo es nezinu, kas tas ir, ko jūtu! es nezinu, ko gribu, nezinu, kā labāk būtu priekš manis. gribu sev datoriņu, kas palīdz man izvēlēties to labāko, īstāko, patiesāko! gribu tikai izdarīt pareizās izvēles. vai arī tomēr nepareizās, lai ir no kā mācīties? redziet- es pat to nevaru izlemt!!! ienīstu

otrdiena, aprīlis 3

I`m dying

guļu uz grīdas un raudu. visapkārt ir nejauši izlietais ūdens un fizikas pieraksti
man nekam nav spēka vairāk. vienkārši nav..
viss mans optimisma pilnais pavasaris ir jau beidzies, tā īsti pat nesākoties.. atkal snieg..

sestdiena, marts 31

bet kur ir problēma?

man vajag kaut ko izmainīt. vajag kaut ko jaunu un svaigu. gribas sākt pilnīgi savādāk dzīvot, bet visu laiku kaut kas attur. es kādam bieži saku, ka gribu piedzerties. man atbild- bet kur ir problēma? es saku, ka gribētu spēlēt basketbolu tik pat labi, kā viņš, un atkal atbilde ir- bet kur ir problēma?
un tiešām, es visu laiku saku, ka es kaut ko ļoti gribu. bet, lai dabūtu to,ko es tik ļoti gribu, ir jāsāk kaut kas darīt.
es gribu pārmaiņas!! gribu šausmīgi daudz ko..
-bet kur ir problēma?
-bail..

piektdiena, marts 30

1+1=1

Atļaušos savā domu skapī publicēt kādas savas draudzenes ziņu savā blogā. kaut kas ļoti, ļoti piesaistīja..

Ziniet, vissāpīgāk, šķiet, ir tad, kad viss ir kārtībā, bet tev ļoti sāp. Kad sēdi autobusā viena, ausīs Tev austiņas, skan mūzika, kas plēš sirds stīgas, un tu skaties pa logu, domā, ka viss it kā ir labi, nekas, taču tāds nav noticis, bet tev asaras mirdz acīs, un tās rit un rit un rit pār vaigu. Viss taču ir kārtībā, bet vienalga kaut kur sāp.

Es nesaprotu neko. Ar mani kaut kas notiek, kaut kas maģisks. Es nezinu ko gribu. Es negribu šo to, bet tas ir tā iegājies ka vairs nevar bez tā, nu ne kā. starp citu, šodien braucot autobusā uz skolu, skatījos pa logu, un man pavērās skats.. četras traktora sliedes gāja katra savu ceļu, bet vienalga galu galā tās satikās, un  savijās divās.. kāpēc man tā nesanāk nekad. kāpēc mana taciņa ne ar vienu nesaiet vienā?! ajj, skumji, bet nekas, es ticu, ka kādu dienu pienāks tāda krāsaina diena, kad pa vienām pēdām ies divi cilvēki.

ceturtdiena, marts 15

rozes ir sarkanas

Dzīve IR rožu dārzs!
Rozes zied tikai vasarā, visu pārējo gadu ir ērkšķi un mēsli. Bet, jo vairāk mēslu, jo skaistāki ziedi. /B.L./

Es laikam šobrīd esmu tālu no vasaras, jo manā ikdienā šobrīd ir tikai vieni mēsli un ērkšķi. Kad beidzot notiks kaut kas skaists? Jūs teiksiet, ka jāsāk kaut kas darīt, bet manā gadījumā tas ir tā kā spēlēt ģitāru bez stīgām, zinot, ka tu centies, bet nesanāk.

trešdiena, marts 14

uz kraujas rudzu laukā

Laiks neko nedziedē. Nu pilnīgi neko!!
Dziedē sekundes, kas pavadītas ar kādu citu, dziedē garas ielas, pa kurām var staigāt un daudz ko pārdomāt, milzīgas saulesbrilles, aiz kurām paslēpt noraudātās acis, dziedē mūzika, dziedē sapņi par vasaru, par jaunu dzīvi. Bet laiks.. laiks neko nedziedē! Laiks iet tālāk, un nekas nemainās. Laiks iet, bet vienalga uzpeld bezjēdzīgas atmiņas, skumjas, un plaisa sirdī plešas arvien dziļāk.
Tā vien liekas, ka nu jau tiešām viss ir beidzies, iestājusies Antarktīda sirdī, bet vienalga  ik pa laikam parādās nevajadzīgs saules stariņš un kaut kad atkal izkūst.. Kāpēc tā vajag? Kāpēc pagātne nevar palikt aiz muguras? Kāpēc atmiņas traucē dzīvot? Nu kāpēc???

svētdiena, marts 11

ņe mi takiji, a žizņ takaja!

Ar katru dienu vēl vairāk sāk likties, ka tur, augšā, kāds nemitīgi spēlējas ar mani. Es esmu maza, sarkana mašīnīte un man priekšā visu laiku tiek likti kaut kādi šķēršļi, lai tikai es apstātos..

Bet, ziniet, nē! Es varu arī apbraukt apkārt visām lietām, kas traucē dzīvot!! Mana matemātikas skolotāja teiktu, ka jābūt kā tankam- jāiet uz priekšu un tik jāsadragā viss, kas traucē sasniegt mērķus.

Tā arī darīšu- iekāpšu savā mazajā, sarkanajā mašīnītē, pacelšu degunu nedaudz augstāk par horizontu un braukšu uz priekšu! Un man vienalga, ko salauzīšu vai sabojāšu- es vienalga dabūšu to, ko es gribu!

ceturtdiena, marts 8

sapņi

Visiem taču ir kaut kādi sapņi. Tie var būt gan skaisti, gan piedauzīgi, gan vienkārši, gan neiespējami.
Kāds sapņo par melnu, skaistu BMW, kāds par mazu jorkšīras terjeru, kāds sapņo par labu karjeru, ģimeni, mīlestību, kāds vairāk par visu vēlas mieru. 
Mans sapnis ir aizbraukt uz Spāniju, noraut apelsīnus no koka, sakraut tos kastēs un atvest uz mājām.
Dzīve taču sastāv no maziem prieciņiem, ne tā?

plaukstas lieluma pavasaris

Kā tev iet un ko tu dari?
Es raustu plecus, saku "Gaidu 
plaukstas lieluma pavasari" /Prāta Vētra/
 
Ziniet,sagaidīju! 
Sagaidīju savu plaukstas lieluma pavasari laukā, aiz loga, uz galda, vāzē, sirdī un prātā. Visur ir pavasaris! 
Itin visur, kur vien paskatos, viss liekas tik skaists, tīrs, plaukstošs un iemīlējies! 
Esmu Tevī iemīlējusies, pasaule!